09.01.11

Būt vai nebūt par savedēju?

Uz šo Šekspīra jautājumu jaunā versijā "būt vai nebūt par savedēju?" mani pavedināja doma no pieredzes pirms kāda laika.

Man ir lielisks draugs. Un man ir lieliska draudzene. Iepriekš abi nebija pazīstami, bet reiz vienā manis rīkotā pasākumā sapazinās un... dzirksteles vien dzirkstuļoja! Turpinājumu varat paši iedomāties :) No diviem lieliskiem draugiem izveidojās viens lielisks pāris, par ko man, protams, bija prieks.

Pēc samērā ilga laika lieliskais pāris vairs nebija tik lielisks un izšķīrās. Dzīvē tā notiek. Problēma vien tā, ja neizšķiras draudzīgi, bet gan sirdī paliek nepatīkamas atmiņas. Tā bija arī šoreiz no vienas iesaistītās personas puses.

Un nu seko problēma, ar ko jātiek galā man... Lai arī abi cilvēki ir joprojām mani lieliski draugi, es vairs nevaru rīkot pasākumus, kuros gribētu abu sabiedrību - jo tad viena puse neieradīsies. Vēl vairāk, es arī nevaru minēt otras puses vārdu vai, nedod Dievs, nejauši ielādēt kādā sociālā tīkla vietnē bildes no tusiņa, kur esmu bijusi gan es, gan otra puse. Vārdu sakot, pēc vienas puses domām, man kontakts ar otru pusi ir jāpārtrauc un jāatbalsta šī viena puse.

Viņu šķiršanās iemesli nav mana darīšana. Viņu savstarpējās problēmas, kurās es neesmu iesaistīta, arī nav mana darīšana. Bet par draugiem gribas paturēt abus, jo abi tiešām ir lieliski cilvēki.

Ko darīt? Kam piekāpties un kuru aicināt uz nākamo dzimšanas dienas vai Jaunā gada tusiņu? Un vai iepazīstināt nākamos draugos savā starpā?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru